9. daļa, “Amati un pienākumi”
Būt baptistu draudzes loceklim
Draudzes amati, kuri ir absolūti nepieciešami, pirmkristietībā izauga no darba nepieciešamības: vispirms bija darbs, tad amats. Mēs ienākam draudzē, kura jau ir nostiprinājusies pienākumu un amatu sistēmā. Diez vai ko jaunu mūsu dzīves laikā ieviesīs. Tad nu mēs varētu domāt: jauna nekā nebūs, un es varu turēties draudzes dzīves nomalē.
Tomēr katram baptistu draudzes loceklim vienmēr un visos apstākļos ir savs pienākums: neatkarīgi no mūsu ievēlēšanas vai piesaistīšanas vienā vai citā draudzes dzīves amatā, mēs visi esam Kristus Iiecinieki. Nav neviena draudzes locekļa, kurš būtu atbrīvots no liecināšanas par savu Pestītāju un Kungu.
“Tad Jēzus tiem saprašanu atdarīja, ka tie Rakstus saprata, un tiem sacīja: “Tad Viņš tiem saprašanu atdarīja, ka tie rakstus saprata, un tiem sacīja: “Tā stāv rakstīts, ka Kristum bija ciest un augšāmcelties no miroņiem trešā dienā un ka Viņa Vārdā būs sludināt atgriešanos un grēku piedošanu visām tautām, iesākot no Jeruzālemes, un jūs esat liecinieki tam visam. “” (Lūkas ev. 24:45-48.)
Jēzus sacīja: ” Kad nu nāks Aizstāvis, ko Es jums sūtīšu no Tēva, Patiesības Gars, kas iziet no Tēva, Tas dos liecību par Mani. Bet arī jūs dosit liecību, jo jūs no paša sākuma esat pie Manis. ” (Jaņa ev. 15:26-27)
Jezus sacija: “Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” (Apustuļu darbi 1:8.)
Katram draudzes loceklim ir pienākums teikt liecību par to žēlastības piedzīvojumu, caur kuru viņš ir kļuvis ticīgs un kļuvis Dieva bērns.
Vispirms mēs apliecinam Dieva žēlastību savā ģimenē. Tā ir ticīga cilvēka attieksme pret savas ģimenes locekļiem, tā ir personīgā ticības dzīve, bet tie ir arī liecības vārdi, kas dod godu Dievam un grib parādīt pestīšanas ceļu neticīgajiem ģimenes locekļiem.
Tad mēs nesam liecību mūsu darbavietā vai skolā. Tā ir skaidra atbilde par mūsu ticības cerību, tas ir kāds ētiska rakstura brīdinājums, jo nevaram vienaldzīgi nolūkoties uz mums līdzās stāvošo cilvēku bezdievības diktēto dzīves bojāeju, tā ir kāda klusa saruna par dvēseles dzīves dziļākajām problēmām.
Un tad mēs topam liecinieki savā draudzē. Liecības vārds korī un jaunatnes kopā, svētdienskolā un māsu pulciņā. Tur ir jāiesāk. Tad liecības vārds kādā dievkalpojumā. Pēc baptistu atziņas savā liecībā mēs visi esam vienoti kā “izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas savā brīnišķīgajā gaismā.” (1.Pētera 2:9.) Tieši liecība par Dieva mīlestību ir tas veids, kurā kā Dieva darbabiedri visi baptisti dara vienādi nozīmīgu darbu.
Liecība un liecināšana nekad nav kaut kas, ko dara un saka tad, kad nekā nav ko sacīt. Liecināšanas motīvs ir nopietns un noteikts — Dieva žēlastības darba piedzīvojums. Tāpēc arī liecināšanas valoda ir nopietna, liecinieka apģērbs ir nopietns, liecinieka izturēšanās ir nopietna. Latvijas baptistu draudžu dievkalpojumos pilnīgi nevajadzīgi ir citās zemēs un citās kultūrās saklausītie “Labrīt!” un “Labdien!”. Mūsu sastapšanās ir pie Dieva altāra dievnama, pie kura esam lūgšanā jau sacījuši savu atnākšanu Dieva priekšā un draudzes vidū.
Jautājums ir par ne-garīdznieka liecinieka atrašanos dievnamā liecības sacīšanas laikā — vai pie galda, vai kancelē? Latvijas baptistu draudžu tradīcijā dievnama kancele pieder tikai ordinētam sludinātājam vai mācītājam. Ne-garīdznieka vieta runāšanai ir pie dievnama altārgalda vai īpašas pults. Protams, ka katra draudze šajā jautājumā var pieturēties pie savas prakses. Bet, ja arī šajā jautājumā draudzes atrastu kopīgu rīcības modeli, tad mūsu vienotībai būtu vēl viens praktisks moments.
Un tad liecība kādā evanģelizācijas sapulcē vai mītiņā. Lai to darītu, ir jāsajūt īpašs Dieva aicinājums, kas apvienojas ar īpašu dotību uzrunāt neticīgos cilvēkus. Tomēr neteiksim, ka liecināšana par Jēzu ir tikai uz ielas stūriem. Neteiksim, ka nevēlēšanās uzrunāt cilvēkus uz ielas būtu mazticības vai mazdušības pazīme. Ir jau vēl daudzi citi veidi un vietas, kā nest Labo vēsti cilvēkiem un kā to darīt kā lieciniekam.
Liecinieks runā par to, ko ir piedzīvojis. “Teici To Kungu, mana dvēsele, un neaizmirsti, ko Viņš tev laba darījis!” (Psalms 103:2.) Pie tam liecinieka spēks ir apstāklī, ka viņš runā tikai par to, ko no Dieva ir piedzīvojis. Liecināšanā ļoti svarīgi ir palikt patiesības robežās. Vienmēr ir tāds kā kārdinājums — piedzīvoto žēlastību atstāstīt lielāku un varenāku. Piedzīvotais no Dieva nav svarīgs pēc sava apjoma, bet gan pēc tā, ka tas nāk no Dieva. Lieciniekam ir jāliecina patiesība, tikai patiesība un vienmēr patiesība.
Ticīgā cilvēka piedzīvojumi savā Kungā ir ļoti daudzveidīgi, un tāpēc ir nopietni jādomā par to, kas no personīgi piedzīvotā der citu cilvēku celsmei. To saprast palīdz lūgšanā saņemtais Svētā Gara padoms. Ir tādi dievišķās žēlastības piedzīvojumi, par kuriem ir jāklusē, kas nav domāti publicēšanai, bet ir domāti paturēšanai sirdī un apdomāšanai.
Liecība nav ne svētruna, ne macības vārds, ne uzruna. Ir labi, ja personīgo liecību saista ar kādu Svēto Rakstu vārdu, bet liecības pamats ir liecības sacītāja dzīve piedzīvotais un pardzīvotais.
Būt baptistu draudzes loceklim nozīmē būt lieciniekam par Jēzus Kristus klātnības apsolījuma piepildīšanos personīgajā dzīvē.
Un vēl kāds moments sakarā ar liecināšanu. Mēs savu ticību Dievam cenšamies apliecināt arī ar dažāda veida materiālas dabas kalpošanu. Šajā kalpošanā mēs paši cenšamies palikt ēna: “Kad tu dod mīlestības dāvanas, tad tava kreisā roka lai nezina, ko laba dara.” (Mateja ev.6:3.) Un tomēr — jebkurā gadījumā, kad daram kādu mīlestības darbu, mums ir jāatklāj šīs darbības īstais motīvs: Jēzus Kristus Vārdā. Mums ir jāklusē par sevi, bet mēs nedrīkstam klusēt par mūsu Kungu. Kad cilvēki par viņiem sniegto palīdzību pateicas, tad sacīsim: „To es daru tāpēc, ka ticu Dievam. Sakiet pateicību Dievam.” Ne tikai saņemot dosim godu Dievam, bet arī sniedzot mīlestības kalpošanu, jo mīlestības nekad neizsīkstošais avots ir Dievs.
“BAPTISTU VĒSTNESIS” Nr.9 Septembris’98

Šajā mājas lapā izmanto sīkdatnes (cookie). Piekrītot sīkdatņu izmantošanai (jāspiež – PIEKRĪTU), tiks nodrošināta tīmekļa vietnes optimāla darbība. Turpinot vietnes apskati, jūs piekrītat, ka izmantosim sīkdatnes jūsu ierīcē. Savu piekrišanu jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.
Nospiežot uz izvēlnes – ‘Nepiekrītu’ Jūs nevarēsiet pilnvērtīgi izmantot mūsu mājas lapas resursus, kā piemēram Google karte, YouTube video u.c.
Detalizēta informācija par mūsu privātuma politiku. Cookie policy