5. daļa, “Būt Dieva draudzē”
Būt baptistu draudzes loceklim
Katras vietējas draudzes — turpmāk lietosim vārdu draudze — darbības pamatparādība ir dievkalpojums. Tā ir draudzes locekļu un citu cilvēku kopā nākšana katras svētdienas rītā, lai kopīgi atrastos Dieva vaiga un Dieva vārdu prieksā. Dievkalpojuma satura būtība nav tas, kas dievkalpojuma apmeklētājam patīk, bet gan tas, ko no dievkalpojuma var saņemt. Dievkalpojumu saturs un kartība ir izveidojusies gadu desmitu gaitā, tāpēc šīs kārtības piepeša un kardināla izmaiņa var radīt dziļu konfliktu draudzes locekļu vidū un kavēt draudzes evaņģelizācijas uzdevuma piepildīšanu sabiedrībā. Ar dievkalpojuma vadīšanu un kārtību nodarbojas īpaša mācību disciplīna — liturģika, un tā ir teoloģiskās izglītības mācību priekšmets. Sludinātājs vai mācītājs (turpmāk lietosim vārdu mācītājs visu garīdznieku apzīmēšanai) ir vienpersoniski atbildīgs par dievkalpojuma norises atbilstību Svēto Rakstu burtam un garam, ticīgo cilvēku prātā un jūtu inteliģencei, kā arī baptistu draudžu vispārpieņemtajai kartībai. Latvijas baptistu izjūtā katrs dievkalpojums vispirms ir Dieva pielūgšana un tikai tad baznīcēnu sadraudzība.
Te tikai dažas piezīmes, kas var attiekties uz draudzes locekļiem.
Katrs dievkalpojums iesākas precīzi paziņotajā laikā. Par to ir atbildīgs dievkalpojuma vadītājs. Bet arī draudzes locekļu pienākums ir ierasties uz dievkalpojumu savalaicīgi. Mūsu tradīcija ir, ienākot dievnamā, ieņemt vietu solā un pazemoties lūgšanā. Ir labi, ja to var darīt ne formas pēc, bet patiesi pielūgt Dievu, izlūgties Dieva svētību dievkalpojuma norisei. Tas arī nozīmē, ka pirms dievkalpojuma ir jāsaglabā dievnamā klusums, lai viens otram netraucētu šos pielūgšanas brīžus. Apsēžoties blakus citam baznīcēnam, ir labi bez liekas izrunāšanās sasveicināties ar draudzīgu rokasspiedienu un gaišu skatu. Visas runas ir atstājamas uz laiku pēc dievkalpojuma.
Der ieklausīties mūsu dzejnieces Mirdzas Bukseres dzejolī (tekstu dziesma komponējusi Agnese Fišere):
Dvēseles svētbrīdis dievnamā
Pārkāpjot dievnama slieksni,
Notrauksim putekļus nost.
Dvēseles svetbrīdim klusam
lesāksim sevi post.

Pārkāpjot dievnama slieksni,
Paliksim klusu mēs:
Tikai klusumā savā
Sirds Dievu sadzirdēt spēs!

Pārkāpjot dievnama slieksni,
Troksni sev neņemsim līdz.
Miera saliņā klusā
Tik miers lai dvēselē stīdz.

Pārkāpjot dievnama slieksni,
Dveselei atspirgties ļauj.
Ikdiena, sūrā un skarbā,
Atkal mūs nemierā rauj.

Pārkāpjot dievnama slieksni,
Klusu paliksim mēs:
Tikai klusumā savā
Sirds Dievu sadzirdēt spēs!

Pēdējos gados ir saasinājies jautājums par svētdienā lietojamā apgērba kultūru. Dievnams patiesi nav ne tirgus laukums, ne jūrmala, ne ikdienas darbavieta. Dievnams ir vieta, kur pievēršam uzmanību Dievam un cenšamies nepievērst uzmanību sev. Dievkalpojumā jaunatnei nav jācenšās apliecināt savas ģērbšanās ekstravaganci iepretī vecākās paaudzes ģērbšanās konservatīvismam. Joprojām pastāv uzskats, ka dievkalpojumam nepiestāv ne šorti un saplēsti džinsi, ne zēnu vai meiteņu atkailinātas krūtis vai nabas. Un vispār ģērbšanās kultūras mēraukla nav ekstravagance, bet gan elegance, kas izteicas tīrībā un kārtībā. Latvijas baptisti vienmēr ir akcentējuši atturību kosmētikā un rotaslietu lietošanā, tāpat arī apģērba un dzīvokļu iekārtošanā. Un svētdiena taču ir tā Kunga diena, tā ir svētku diena, kad Dieva priekšā un starp cilvēkiem vēlamies būt gan ar savu apģērbu, gan ar savu matu sakārtojumu vienkārši, tīri un kārtīgi. To nepanāk ne ar balles tērpu, ne ar driskām, ne ar nemazgātām matu pinkām, bet gan ar līdzsvarotu dvēseli un cieņas pilnu attieksmi pret saviem līdzcilvēkiem.
Šajā sakarībā tomēr ir jābūt uzmanīgiem divos virzienos. Pirmkārt, dievnamā ienāk neticīgs jaunietis sagraizītos džinsos vai citādi ērmīgi ģērbies. Nav viņu jāpadara par situācijas varoni ne apbrīnojot, ne noliedzot, bet vispirms jādomā par viņa dzīves un dvēseles jautājumiem, jāatceras, ka viņš vai viņa mīt tumsā un tāpēc ir jānorāda uz gaismu — Jēzu Kristu. Tikai Kristu pieņemot, izmainās dzīves novērtējums, kā tas notika ar muitnieku Caķeju, kad Jēzus bija ienācis ne tikai namā, bet arī sirdī: “Kungs, pusi no savas mantas es gribu dot nabagiem, un, ko es citiem esmu izspiedis, es četrkārtīgi gribu atdot.” (Lūkas ev.19:8)
Otrkārt, mēs nedrīkstam aizmirst Jēkaba vēstules brīdinājumu: “Ja jūsu sapulcē ienāktu zeltpirkstains vīrs greznā tērpā, bet ienāktu arī nabags netīra tērpā, bet jūs uzlūkotu to, kas valkā grezno tērpu un sacītu: “Tu nosēdies labi ērti še!” bet nabagam sacītu: “Tu stāvi vai sēdies tur pie mana kāju pamesla”, vai jūs nebūtu nākusi nesaskanā paši ar sevi un nebūtu izrādījušies par ļaundomīgiem spriedējiem?” (2:2-4) Nabadzība un netīrība bieži vien iet roku rokā, un draudzēs šādu cilvēku parādīsies aizvien vairāk. Tad ir jāprot cauri kankariem redzēt sāpošo miesu un dvēseli, atminoties, ka arī tādam cilvēkam ir vajadzīgs dievkalpojums, ir vajadzīga Dieva ļaužu sadraudzība.
Cita problēma ir tā sauktie jaunatnes dievkalpojumi. Tas skan tikpat nepieņemami ka jēdzieni “precēto ļaužu dievkalpojums” vai “astoņdesmitgadīgo dievkalpojums”. Dievkalpojums nekad nevar būt ekskluzīvs — kādiem domāts un visus pārējos izslēdzošs. Tas var būt tikai apsveicami, ja ir kādi dievkalpojumi, kuros Labo vēsti nes tikai jaunatnes kopas locekļi. Vēl labāk, ja jaunieši laiku pa laikam dzied kādu dziesmu vai saka liecības vārdu kārtējā dievkalpojumā. Tas, kas jaunatnei ir nepieciešami vajadzīgs, ir draudzes jaunatnes kopas sanāksmes, kurās tiek parrunātas jaunatnes dzīves problēmas. Ne vienmēr šajās sanāksmēs būtu jāpiedalās vidējās vai vecākās paaudzes pārstāvjiem. Draudzes jaunatnes līderu vidū noteikti ir tādi, kam draudzes vadība var pilnīgi uzticēties.
Un vēl ir jautājums par draudzes locekļu aktīvu līdzdalību dievkalpojuma saturā. Vēsturiski tā ir izveidojies, ka mūsu draudzēs ir tā saucamā mācītāja kalpošana: mācītājs vada, mācītājs lūdz, mācītājs līdzdala ziņojumus, mācītājs saka svētrunu, mācītājs noslēdz dievkalpojumu ar svētīšanas vārdiem. Mācītājam līdzās ir vienīgi koris ar kora dziesmām. No krievu baptistiem latviešu baptisti ir mācījušies kārtējā dievkalpojumā iesaistīt arī lūdzējus, liecinātājus, deklamētājus, ansambļa dziedātājus. Dievkalpojuma vadītājs būtu tikai priecīgs, ja pirms svētdienas dievkalpojuma sākšanās (bet labāk vēl, ja kādas dienas pirms svētdienas dievkalpojuma) kāds draudzes loceklis nāktu un sacītu: “Es vēlētos sacīt liecības vārdu” vai “Es vēlētos sacīt deklamāciju.” Un brīnišķi ir tas, ka tādos gadījumos ir pārsteidzoša domu līdzība starp svētrunas tēmu un sacītajām liecībam. Tas ir Svētā Gara darbs un iespaids.
Un īstenībā arī tajos dievkalpojumos, kuru saturu veido pēc pieminētā mācītāja kalpošanas principa, baznīcēni nemaz tik izolēti no dievkalpojuma norises nav. Tikai katram baznīcēnam vajag aktīvi un nopietni savas līdzdalības iespējas izmantot. Bieži vien draudzes locekļi “atdzied” kopīgi dziedāto korāli — ne vārdi, ne mūzika netiek izmantoti kā Dieva pielūgsmes iespēja. Vai draudze klausās Svēto Rakstu lasījumu tekstu? Daudzās vietās valda stindzinošs klusums pēc mācītāja vadītās lūgšanas noslēguma āmen. Vai baznīcēni klausījās mācītāja lūgšanas vārdos, vai līdzi tiem lūdza un aizlūdza? Kāpēc tad neatskan pēc mācītāja sacītā noslēguma āmen visas draudzes skaļi sacīts āmen? Svētrunā tiek sagaidīta Dieva vēsts no mācītāja, bet vai svētrunas laikā mācītājs saņem baznīcēnu lūgšanas un aizlūgšanas un sirds un prāta atvērtību? Baznīcēna aktivitāte nav mākslīgi radītos izsaucienos, lēkājošās kustībās vai “aplausos Dievam”, bet gan cilvēka personības vibrācijā, kas latviešu mentalitatē bieži vien apliecinājas asaru lāsē uz vaiga…
Vai apmeklēt dievkalpojumu ir tik nepieciešami? Vai tad es un mana ģimene nevar aizbraukt Dieva svētnīcā – dabā un tur baudīt brīnišķo Dieva skaistumu un atpūtu? Vai tad nevar svētdienas rītā noklausīties dievkalpojuma radio un televīzijas raidījumu un tad iet savos nebeidzamajos darbos? Vai tad nevar?.. Protams, ka var. Bet tas tiek darīts uz dvēseles spirgtuma rēķina, uz ticības dzīves pieaugšanas rēķina. Un tāpēc baptistu draudzes loceklis saka sev un savai ģimenei: “Svētdienas rītā mūsu vieta ir mūsu draudzes dievnamā!”
“Un vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem, neatstādami savas sapulces, kā daži paraduši, bet cits citu paskubinādami, un to jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu.” (Ebrejiem 10:24-25)
Būt baptistu draudzes loceklim nozīmē regulāri piedalīties pie tā Kunga galda jeb Svēta Vakarēdiena. Ir vēlreiz jāatgādina, ka šajā darbā mēs neiztirzājam teoloģijas jautājumus, tātad arī neskaidrojam Svēta Vakarēdiena nozīmi. Taču dažas lietas ir jāpasaka. Baptistu izpratnē Svētā Vakarēdiena pamatjēga ir Jēzus Kristus pieminēšana Viņa zemes dzīvē, Viņa krusta nāve, Viņa augšāmcelšanās godība un Viņa debesīs uzņemšanas brīnumā. Bet turpat līdzās ir arī doma par tā Kunga galda dalībnieku vienību. Sekojot jūdu izpratnei par sevišķu sadraudzību, ja ēd pie viena galda, tiek akcentēta draudzes locekļu kopība pie Svētā Vakarēdiena. Tas nozīmē, ka pie Svētā Vakarēdiena piedalās tikai baptistu draudzes locekļi. Tas ir tā saucamais slēgtais galds (pie tāda uzskata un kartības pieturās arī šī apcerējuma autors). Ir draudzes, kuras atļauj pie Svēta Vakarēdiena piedalīties visiem, kuri mīl to Kungu Jēzu Kristu, sacīdami, ka Svētā Vakarēdiena galds pieder tam Kungam un ne draudzei. Tas ir tā saucamais atklātais galds.
Ja draudze piekopj slēgto tā Kunga galdu, tad draudze redz un jūt pati sevi, to redz arī draudzes mācītājs un diakoni, kas kalpo pie galda. Draudze ir jāaudzina Svētā Vakarēdiena nozīmīguma izpratnē. Nenormāli ir tas, ja no dievkalpojuma klātesošā draudzes locekļu skaita pie Svētā Vakarēdiena paliek labi ja puse. Tas nozīmē, ka daudzi draudzes locekļi priekš sevis ir pazaudējuši Kristus krusta saturu, ka viņi nedomā par savas garīgās dzīves sakārtotību attiecībās ar Dievu un ar saviem līdzcilvēkiem.
Ja draudze piekopj slēgto galdu, tad pēc Svētā Vakarēdiena baudīšanas ir iespējams pārrunāt un nokārtot tādus draudzes dzīves jautājumus, kas neprasa speciālu draudzes pilnsapulces (sk. tālāk) lēmumu. Daži saka ka šādi kārtojumi laupa svētsvinīguma noskaņojumu, kas gūts Svētā Vakarēdiena laikā. Varbūt. Tāpēc šāda draudzes lietu pārrunāšana pēc Svētā Vakarēdiena ir atkarīga no mācītāja inteliģences un no tā garīgā virziena, kādā draudze ir audzināta.
Svētdienas rīta dievkalpojums ir katras draudzes iekšējās dzīves mugurkauls. Cik Dieva svētīta ir šī kopā nākšana Jēzus Kristus vārdā, tik stipra un aktīva ir draudze savā kopumā un tās locekļi atsevišķi gan savā ikdienas pienākuma pildīšanā, gan Labās vēsts nešanā savā apkārtnē.
Pilsētas draudzēs ir iespējams noturēt dievkalpojumu arī svētdienas pēcpusdienā vai vakarā. Vai tas ir vajadzīgs? Vajadzīgs tas ir tad, ja tādam svētdienas pēcpusdienas vai vakara dievkalpojumam ir pavisam atšķirīgs saturs no svētdienas rīta dievkalpojuma. Šo atšķirību varētu radīt izteikts evanģelizācijas vai mācību saturs ar kādas draudzes nozares īpašu līdzdalību (piemēram, māsu pulciņa liecības un dziesmas, solo un dueta dziesmas, diapozitīvu vai filmu demonstrēšana).
“BAPTISTU VĒSTNESIS” Nr.8 Augusts’98

Šajā mājas lapā izmanto sīkdatnes (cookie). Piekrītot sīkdatņu izmantošanai (jāspiež – PIEKRĪTU), tiks nodrošināta tīmekļa vietnes optimāla darbība. Turpinot vietnes apskati, jūs piekrītat, ka izmantosim sīkdatnes jūsu ierīcē. Savu piekrišanu jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.
Nospiežot uz izvēlnes – ‘Nepiekrītu’ Jūs nevarēsiet pilnvērtīgi izmantot mūsu mājas lapas resursus, kā piemēram Google karte, YouTube video u.c.
Detalizēta informācija par mūsu privātuma politiku. Cookie policy