15. daļa, “Godbijība”
Būt baptistu draudzes loceklim
Es vēlos noslēgt šo apcerējumu ar baptistu draudzēm pavisam netradicionālu problēmu, proti, godbijības jautājumu. Baptistu draudzēs valdošais demokrātisms, akcentējot visu cilvēku vienlīdzību Dieva priekšā, reti kad atminas Bībeles mācību un dzīves nepieciešamību attiecībā uz godbijību. Godbijības pamatelements nav bailes, bet liela cieņa. Nenoliedzami, ka cieņa ir tāda “attieksme, kurai ir raksturīga (kāda cilvēka) spēju, zināšanu, nopelnu, vērtības u. tml. atzīšana” (“Latviešu literārās valodas vārdnīca”, 1973.). Tā ir iegūta cieņa, iegūta autoritāte. Tāds, piemēram, bija Gamaliēls, “visa tauta cienīts bauslības mācītājs” (Apustuļu darbi 5:34.). bet līdzās šai iegūtajai cieņai pastāv arī prasītā cieņa, ko nosaka cilvēka ieņemtais amats vai stāvoklis.
Prasītā cieņa pāri par visu nāk no Dieva. Jau Vecā Derībā lasam Dieva sacītus kategoriskus vārdus: “Es esmu Tas Kungs, tas ir Mans Vārds, Savu godu Es citam nedošu, nedz Savu slavu elkiem.” (Jesaja 42:8.) “Savu godu Es citam nedošu!” (Jesaja 48:11.) Arī Jaunā Derība atkārtoti atgādina Dieva godu un slavu: “Bet pasaules mūžu valdniekam, neiznīcīgam, neredzamam, vienīgajam Dievam lai ir gods un slava mūžu mūžos.” (1.Timotejam 1:17.) To redzam un dzirdam arī Atklāsmes grāmatas rādītajās ainās: “Āmen, teikšana un slava, gudrība un pateicība, gods, vara un spēks mūsu Dievam mūžu mūžos!” (7:12.)
Jēzus nebija vienaldzīgs pret to, kā cilvēki izturas pret Viņu. Viņš bija pārliecināts par Viņam pienākošo cieņu un godu. Kad Nacaretes iedzīvotāji ignorēja Jēzus mācību, Jēzus sacīja: “Pravietis nekur nav mazāk cienīts kā savā tēvu zemē un savos rados un savās mājās.” (Marka ev. 6:4.) Jēzus Kristus slava tiek vairota Viņa debesu godībā: “Un es dzirdēju visu radību debesīs, virs zemes, apakš zemes, jūrā un visus, kas tur ir, sakām: “Tam, kas sēd goda krēslā, un tam Jēram lai ir pateicība, gods, slava un vara mūžu mūžos.”” (Atklāsmes gr.5:13.) Mūžu mūžos – tas nozīmē vienmēr, ne tikai nākotnē, bet arī tagad.
Svētā Gara cienīšana un godāšana ir Viņa pagodināšana tad, kad dzirdam Viņa balsi par atgriešanos no grēkiem, par svētu dzīvi, par Jēzus Kristus pagodināšanu.
Daudzi cilvēki, kuri nes kristieša vārdu, aizliedz Dieva svētumu un godu ar necienīgu, bezdievīgu izturēšanos. Joprojām par kristiešiem sauktās aprindās tiek praktizēta Baāla praviešu maģiskie rituāli – izspiešana no Baāla, tirgošanās ar Baālu, savu iegribu apmierināšana ar reliģisku rituālu izpildīšanu. ” Un tie sauca stiprā balsī un ievainoja sevi pēc sava ieraduma ar nažiem un īleniem, tiekāms tiem asinis tecēja. Bet, kad pusdienlaiks bija pagājis, tad tie pravietoja līdz pat dāvinājuma upura stundai, taču tur nebija nedz balss, nedz atbildes, nedz uzklausīšanas. ” (1.Ķēniņu 18:28-29.)
Būt baptistu draudzes loceklim nozīmē mūsu kultisko kalpošanu dievnamā un ārpus tā pakļaut apustuļa Pāvila vārdiem: “Mēs sludinām Kristu, krustā sisto.” (1.Korintiešiem 1:23.) Tie ir vārdi, kas redzami daudzos baptistu dievnamos. Tie ir vārdi, kuriem ir jābūt rakstītiem katra baptista sirdi un prātā, tādejādi nosakot mūsu izturēšanos, mūsu dziesmas un mūsu vārdus.
Godbijībai Dieva priekšā ir jāparādās ne tikai mūsu kristīgajā kultā, dievkalpojumos un sapulcēs dievnamā vai ārpus tā, bet visā dzīvē. Mēs esam tā apraduši ar svētām lietām, saraduši ar svētiem vārdiem, ka pavisam aizmirstam šo lietu un vārdu patieso svētumu. “Tev nebūs tā Kunga, sava Dieva, Vārdu nelietīgi valkāt, jo tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa Vārdu nelietīgi valkā.” (2.Mozus 20:7)
Priekš katra ticīga cilvēka svēta vieta ir dievnams. Savādi ir redzēt zēnus un jaunekļus dievnamā ieejam ar cepuri galvā. Un, ja tiek aicināti cepuri noņemt, tad viņi izliekas, ka kaut ko tādu dzird pirmo reizi… Atceros savu bērnību un savu bērnu bērnību: neviens neiedomājās bērnam dievkalpojuma laikā dot konfekti sūkāt. Bet tagad jums pretī raugās pieauguši jaunieši ar nepārtrauktu grimases maiņu – viņi klausās Svētos Rakstus un gremo kožļeni, viņi klausās par piedošanu un gremo kožļeni… Un tā ir grūta saruna, pārliecināt šos visatlautību alkstošos jauniešus ievērot cieņu pret svētvietu. Bieži vien par atmaksu nākas konstatēt uz sola vai zem sola pielipinātu gumiju. Ar to jau necieņa pret dievnamu nebeidzas: tāpat kā autobusos, tramvajos, arī dievnamos ir redzami saskrāpēti, dažādiem vārdiem izkropļoti soli. Negribēšana klusi un cieši aizvērt dievnama durvis piemīt gan jauniem, gan veciem. Šī rindkopa ir iznākusi ļoti negatīva un rūgta… Atcerēsimies, ka dievnams ir vieta, kur cilvēki nāk ar svētuma un klusuma alkām, ar vēlēšanos sakārtotā vidē sakārtot savu dvēseli.
Jaunā Derība liecina, ka jau pirmkristietībā ir nācies runāt par cieņas paradīšanu draudzes dzīves vadītājiem. Šī cieņa pieder pie prasītās cieņas, tā ir godbijība, kuru parāda garīgajam amatam. Ideāli, ja prasītā cieņa amatam savienojas ar izpelnīto cieņu amata nesējam. Taču šajā situācijā prioritāte pieder prasītajai cieņai pret amatu. Apustulis Pāvils raksta tesaloniķiešiem: “Mēs lūdzam jūs, brāļi, atzīstiet tos, kas jūsu labā strādā, kas ir jūsu priekšnieki Tā Kunga draudzē un kas jūs pamāca. Turiet viņus mīļus un augstā cieņā viņu darba dēļ! Savā starpā turiet mieru. ” (1. Tesaloniķiešiem 5:12-13.) Arī Vēstulē ebrejiem 13:17 mēs lasam: “Paklausait saviem vadītājiem un esiet padevīgi, jo viņi ir nomodā par jūsu dvēselēm kā tādi, kam būs jādod atbildība. Lai tie to varētu darīt ar prieku un nevis nopūzdamies, jo tas jums nav derīgi. “
Skumji, kad jau svētdienskolēni uzrunā savas draudzes macītāju: “Miķeli, vai tu brauksi kopa ar mums ekskursijā?” Daži mācītāji to uzskata par lielu pagodinājumu… Svētdienskolas uzdevums ir audzināt patiesu godbijību pret draudzes mācītāja amata nesēju. Vēl skumjāk, pat traģiski bija brīvā dabā dzirdēt kādas draudzes jaunieti kliedzam pakaļ savas draudzes mācītājam: “Klau, muļķi, vai tu mani nedzirdi?” Nenocietos un jautāju: “Vai tā jūs vienmēr uzrunājat savas draudzes mācītāju?”
Mūsu garīgās dzīves vērtību atspulgs ir arī mūsu rakstīšanas kultura. Es šeit galvenokārt domāju par mūsu attieksmi pret kristīgo jēdzienu pareizu un godcienīgu rakstīšanu. Tas sevišķi attiecas uz lielo burtu lietošanu. Dievs, Jēzus Kristus, Dieva Dēls, Pestītājs, Kungs, Svētais Gars, Bībele, Svētie Raksti, Svētais Vakarēdiens, Mužība un citi – tie ir vārdi, kurus vienmēr rakstām ar lielo burtu. Dzejnieki savos darbos ar lielo burtu dažkārt raksta arī vārdu Debesis, Krusts, Tēvmājas, Žēlastība un tamlīdzīgus vārdus. Baptistu teoloģiskā izpratne neprasa pēc lielā sākuma burta vārdos altāris, baznīca, bīskaps, dievmāte, evanģēlijs un citos. Nevajadzētu arī kopēt citu tautu (īpaši angļu) principus lielo sākuma burtu lietošanā. Mēs arī noraidām jēdzienu “svētais” kā īpaša goda apzīmējumu apustuļiem vai viņu sekotājiem. Liepājā nav Svētā Pāvila baznīca, bet ir gan Liepajas baptistu Pāvila draudze.
Būt baptistu draudzes loceklim nozīmē arī ar visu cieņu izturēties pret valsts pārvaldes institūciju vadītājiem, pašvaldību vadītājiem, priekšniecību darbā. Baptisti savu izpratni par visu cilvēku vienlīdzību Dieva priekšā bieži vien pārprasti attiecina uz subordinētajām attiecībām darbā un valstī. Acīmredzot ar tādu situāciju nācās sastapties jau apustulim Pāvilam, jo viņš raksta: “Dodiet katram, kas viņam pienākas: nodevas, kam nākas nodevas, muitu, kam nākas muita, bijību, kam nākas bijība, cieņu, kam nākas cieņa.” (Romiešiem 13:7.) Ar vislielāko cieņu mūsu dievkalpojumos un dažādās sanāksmēs ir pieminams Latvijas Valsts prezidents, Ministru prezidents, Saeimas prieksšēdētājs un citi valsts vadītāji. Dievnams, dievkalpojums, baptistu pulcēšanās reizes nav tās vietas, kur būtu jānodarbojas ar valsts varas nicināšanu vai pat izsmiešanu, bet gan jāseko apustuļa Pāvila padomam: “Tad nu es pamācu tevi vispirms turēt lugšanas, pielugšanas, aizlūgšanas, pateicības lūgšanas par visiem cilvēkiem, par valdniekiem un visiem, kas ir augstā amatā, lai mēs dzīvotu mierīgu un klusu dzīvi visā dievbijībā un cienībā.” (1.Timotejam 2:1-2)
Visos notikumos, kas saistīti ar mūsu dzimtenes Latvijas politiskajiem, ekonomiskajiem un kultūras dzīves jautājumiem, mums, baptistiem, ir vienmēr jāmeklē savas tautas, savas valsts labums. Mums ir jāvairo mīlestība uz mūsu dzimteni, jāmāca mūsu bērnus un mazbērnus vairot tās labklājību un skaistumu, cienīt mūsu valsts vēsturi un tagadni, atzīt tos, kuri stāv valsts priekšgalā, aizlūgt Dievu par tiem, kuriem mūsu valsts iedzīvotāji vēlēšanās ir uzticējuši lemt tautas likteņus. Baptistu draudzēs ar cieņu ir jāizturās pret mūsu valsts karogu un ar svētbijību jādzied mūsu valsts himna “Dievs, svētī Latviju!”
No sirds pateicos šī apcerējuma lasītājiem par ilgstošo pacietību būt kopā ar mani pardomās par baptistu draudzes locekļa pienākumiem un tiesībām. Vēlreiz gribu atgādināt, ka šis apcerējums nav mūsu draudžu savienības vadības aprobēts oficiāls viedoklis. Šajā apcerējumā sacītais pieder manai personīgajai atziņai un pieredzei, kas balstīta Bībeles vārdu un gara izpratnē, pasaules baptistu literatūras lasīšanā un darba gados piedzīvotajā un saprastajā. Ja es saņemtu lasītāju jautājumus, tad nākotnē varētu būt vēl kāds raksts, kurā es censtos jautājumus atbildēt, jo ir jau vēl daudzas lietas, par kurām šaja garajā apcerējumā nav nekas pateikts. Bet tagad no sirds vēlu visiem lasītājiem: lai mīlestība uz Dievu, uz mūsu baptistu draudzēm, uz savu ģimeni, uz mūsu valsts iedzīvotājiem un mūsu dzimteni Latviju tā piepilda mūsu dzīvi, ka esam laba liecība par to, ko Dievs ir darījis mūsu dzīvē caur Jēzu Kristu, mūsu Pestītāju un Kungu.
“BAPTISTU VĒSTNESIS” Nr.2 Februāris ’99

Šajā mājas lapā izmanto sīkdatnes (cookie). Piekrītot sīkdatņu izmantošanai (jāspiež – PIEKRĪTU), tiks nodrošināta tīmekļa vietnes optimāla darbība. Turpinot vietnes apskati, jūs piekrītat, ka izmantosim sīkdatnes jūsu ierīcē. Savu piekrišanu jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.
Nospiežot uz izvēlnes – ‘Nepiekrītu’ Jūs nevarēsiet pilnvērtīgi izmantot mūsu mājas lapas resursus, kā piemēram Google karte, YouTube video u.c.
Detalizēta informācija par mūsu privātuma politiku. Cookie policy