11. daļa, “Finanses”
Būt baptistu draudzes loceklim
Būt baptistu draudzes loceklim nozīmē nest draudzes materiālo uzdevumu nastu. Draudzei ir savas noteiktas finansiālās vajadzības, kuru apmierināšana ir draudzes locekļu pienākums.
Baptistu princips par baznīcas un valsts šķiršanu ietver sevī arī finansu jautājumu. Baptistu draudzes nesagaida finansiālu atbalstu no valsts un nevēlās ar saviem līdzekļiem maksāt par citu baznīcu vai konfesiju pasākumiem. Ja valsts vai pašvaldības draudzēm ko dāvina, tad, protams, tas tiek ar pateicību saņemts. Savukārt katra draudze grib aktīvi iesaistīties savas valsts un savas pasvaldības nepolitizētos un nepartejiskotos pasākumos. Tas nozīmē, ka finansiāli katra baptistu draudze ir sevi uzturoša organizācija.
Draudzes finansiālie izdevumi saistās ar mācītāja algu, ar dievnama uzturēšanu, ar draudzes iekšējas dzīves pasākumu finansēšanu, ar līdzdalību sociālajā kalpošanā, ar kopdarbu Latvijas Baptistu draudžu savienībā.
Draudzes locekļi ir tiesīgi zināt gada izdevumu plānojumu. Tas lielā mērā palīdz draudzes locekļiem atsaukties uz draudzes finansiālajām vajadzībām.
Baptistu draudžu tradīcija nosaka, ka draudzes ieņēmumu galvenā daļa notiek caur dievkalpojumā saņemto kolekti. Skaisti, ja pēc saņemtās kolektes ir īpaša pateicības lūgšana par materiālās kalpošanas iespēju. Iespējams, ka ar laiku, kad draudzei ziedotie līdzekļi tiks atbrīvoti no valsts nodokļiem, naudas ziedojumi tiks nodoti aploksnēs, lai draudzes kanceleja varētu izdarīt ziedotāju uzskaiti. Bet tā ir nākotnes aina.
Draudzes līdzekļu saņemšana un izlietošana prasa visstingrāko finansu uzskaiti. Tieši tāpēc, ka esam kristieši, draudzes naudas uzskaitei jābūt atbilstošai visām grāmatvedības prasībām. Draudzes padome ar īpašu lēmumu nosaka, cik lielas summas attiecīgās draudzes amata personas var izdot un cik reizes bez draudzes padomes lēmuma. Draudzes pilnsapulce gadskārtēji ievēl vai apstiprina kolektes saņēmējus un naudas skaitītājus. Viņi strāda draudzes kasiera tiešā vadībā.
Nesen dzirdēju par kartību, kas pastāv kādā ārzemju draudzē pie naudas skaitīšanas. Naudu skaita trīs cilvēki un ir vēl ceturtais cilvēks, kas vēro notiekošo. Sacīju, ka šī ceturtā cilvēka klātbūtne ir neuzticības izteikšana šiem trīs naudas skaitītājiem. Atbilde bija interesanta: tieši ceturtā cilvēka klātbūtne pasargā šos trīs naudas skaitītājus no jebkurām aizdomām, no jebkuras neuzticības.
Draudzes finansiālo darbību regulāri kontrolē draudzes revīzijas komisija, kas tiek ievēlēta draudzes pilnsapulcē. Draudzes revīzijas komisija ir juridiski un morāli neatkarīga no jebkādas citu cilvēku ietekmes, tai skaitā neatkarīga arī no draudzes mācītāja ietekmes. Draudzes revīzijas komisija revidē arī draudzes darba nozaru finansiālās aktivitātes.
Pastāv jautājums par finansiālo līdzdalību draudzē: cik daudz naudas draudzes locekim ir jādod? Mana atbilde: draudzes darbam ir jādod desmito tiesu, un tad visas draudzes dzīves finansiālās problēmas ir atrisināmas. Patiesībā draudzes plānotajiem naudas izdevumiem vajadzētu izrietēt no draudzes locekļu iespējām dot desmito tiesu.
Desmitās tiesas došana Jaunās Derības draudzē nav un nevar būt likums. Bet pieredze rāda, ka šī principa ieverošana ir par svētību gan devējam, gan draudzei.
Ja izvēlamies lietot šo principu — dot desmito tiesu, tad der atcerēties, ka desmitā tiesa ir dodama savas vietējās draudzes darba vajadzībām.
Desmitās tiesas došanu kā principu var realizēt tikai tad, ja devējs finansiāli ir neatkarīgs no citiem cilvēkiem vai ja ģimenē visi vienojās par desmitā došanu.
Plašāk par desmitās tiesas došanu var izlasīt LBDS Māsu apvienības žurnālā “Marija un Marta” 1998/2. Noteiktas finansiālas vajadzības ir mūsu Latvijas Baptistu draudžu savienībai. Ieteiktā summa — 2 lati no draudzes locekļa gadā, protams, ir ļoti maza. Taču arī tad ne visas draudzes to godprātīgi pilda. Dažviet tas rada grūtības. Meklējot pēc atrisinājuma, tiek ieteikta ļoti vienkarša sistēma, analoga desmitās tiesas došanai: kad savākta kolekte un tā ir iegrāmatota, tad no šīs kolektes summas desmitā daļa tiek ielikta īpašā aploksnē — LBDS. Un tas ir brīnums, cik vienkārši un mierīgi gada laikā tiek atlikta vajadzīgā summa un pat pāri par to. Draudzes locekļi ir tiesīgi prasīt, lai draudzes vadība korekti nokārto savas finansiālās saistības ar LBDS.
Laiku pa laikam draudzē ir kādas lielākas vajadzības — dievnamam ir nepieciešams kapitālais vai kosmētiskais remonts, jāiegādājas kāds mūzikas instruments, jāpalīdz kādam nelaimē nokļuvušam cilvēkam un tamlīdzīgi. Tad ar kolekti vien nepietiek, tad ir jānes upuris. Upuru nešana nav afišēšanai, bet kalpošanai. Upuris ir jānes ar lūgšanu un sadraudzību, it īpaši ģimenes cilvēkiem tas jādara rūpīgi apspriežoties un kopīgi izlemjot.
Būt baptistu draudzes loceklim nozīmē atrasties draudzē, kurā ļoti uzmanīgi seko savu locekļu dzīves problēmām. Ir allaž jāsaredz māsu un brāļu garīgās problēmas, vai notiek viņu pieaugšana ticībā. Bet tikpat uzmanīgi ir jāsaredz viņu materiālās dabas problēmas.
Biju Liepajas Pavila draudzes loceklis un dziedāju korī pirmo basu. Aizmugures rindā sēdēja otrie basi, starp viņiem arī draudzes diakons Pauls Kalniņš (1894- 1972). Biju vidusskolnieks. Bija vēls un auksts rudens. Man nebija ne rudens, ne ziemas mēteļa. Bija tāds lietus mētelis, ko toreiz sauca par “plašķi”. Pēc kāda svētdienas rīta dievkalpojuma P.Kalniņš pienāca pie manis un sacīja: “Jāni, atnāc līdzi man uz māju, es gribu tev ko iedot.” Aizgāju. P.Kalniņš piegaja pie skapja, izņēma melnu rudens mēteli un sacīja: “Man ir divi tādi. Ņem šo un valkā.”
Ir lielas un grūtas dzīves problēmas, ko rada slimības, nelaimes gadījumi, katastrofas. Ir mazas un sīkas nedienas, kas, kopā saliekoties, tāpat atņem garīgos spēkus. Cik labi, ja tad kāds to redz un palīdz.
Dzīves problēmas ir ne tikai trūcīgajiem draudzes locekļiem. Pārticīgā un bagātā cilvēka dzīvē arī ienāk problēmas, kad vajadzīga līdzcilvēka palīdzība. Varbūt nav vajadzīga nauda, bet ir vajadzīgs laiks. Laiks ir tāda vērtība, kas visiem cilvēkiem ir dots absolūti vienādi. Bagātais var palīdzēt ar naudu, nabagais var palīdzēt ar laiku. “Cits citam kalpojiet mīlestībā.”
Materiālās vai laika palīdzības jomā vēlos akcentēt kādu momentu, par ko reti kad tiek runāts. Mēs mācam vērot citam citu, ieraudzīt māsu un brāļu dzīvē radušos grūto situāciju un tad palīdzēt. Bet draudze ir ne tikai tāda vide, kurā cenšas saskatīt vajadzību, bet kurā arī atklāj savu vajadzību. Ir daudzi draudzes locekļi, kuri ir par lepniem atzīties savas dzīves problēmās. Draudze ir tā vieta, kurā draudzes loceklis drīkst nākt ar savu problēmu, atklāt to un lūgt palīdzību.
Draudzēs praktizē aizlūgšanu par slimniekiem. Bet kā lai aizlūdz, ja slimnieks netur par vajadzīgu pateikt, ka vinš ir slims mājās vai slimnīcā? Pēc izveseļošanās gan sacīs: “Mani jau neviens neapmeklēja, neviens par mani neaizlūdza…”
Draudzes loceklis ir nonacis tadas finansialas grutlbas, kuras varetu atrisinat ar masu un braju palldzlbu. Bet, ja par to netiek sacits, ka lai to uzzina? Sada rakstura grutlbas butu Hdzdalamas draudzes macitajam vai draudzes vecajam, lai varetu koplgiem spekiem rast palldzlbu.
Draudzes loceklis ne tikai gaida palīdzību no savām māsām un brāļiem, bet arī lūdz palīdzību no viņiem. Un tas nav kauns, tā ir ģimenes izjūta, tā ir patiesas vienības apzināšanās, kad Kristus miesas locekļi viens otram kalpo.
Finansu jautājumos zināmas problēmas rada ārzemju draudžu palīdzība. Nekad nedrīkst novērtēt par zemu to materiālo palīdzību, kādu mūsu draudzes saņēma un joprojām saņem no citām zemēm, to, ko saucam par humāno palīdzību. Mums ir jābūt par to ļoti pateicīgiem gan Dievam, gan tiem, caur kuriem Dievs ir palīdzējis mums dzīvot.
Ārzemju finansiāla palīdzība lielā mērā ir palīdzējusi iesākt lielus būvprojektus. Bieži vien darbi ir iesākti tik lieli, ka domātie finansu resursi ir strauji izsīkuši. Pie tam nav līdz galam apdomāta finansu problēma par viena vai cita nobeigta projekta uzturēšanu. Cerēsim, ka draudžu iesāktie darbi tomēr nepaliks pusceļā.
Ir daudz otrā plāna vajadzību un vēlmju, uz kuru piepildīšanu tiek gaidīta ārzemju draugu palīdzība, sevišķi tajās draudzēs, kurām ir viena vai vairākas sadraudzības draudzes. Diemžēl veidojas izpratne, ka sadraudzības draudzēm ir tīri vai pienākums apmaksāt visas mūsu iegribas un visus mūsu pasākumus.
Kādā draudzā tika uzņemts lielāks pulks viesu — paēdināti un izguldināti. Tas prasīja attiecīgus izdevumus. Kāds no viesiem sarunā ar vietējas draudzes locekļiem sacīja: “Nu, izdevumus jūs jau paši taču nesegsiet?” — “Bet kas tad to darīs?” jautāja mājnieki. “Vai tad jums nav ārzemju sadraudzības draudze? Lai viņi maksā!”
Tas ir labi un brīnišķīgi, ja mums ir draugi ārzemēs, ja ir sadraudzības draudzes, ja saņemam viņu materiālo palīdzību. Bet ir ļoti būtiski, kā šī palīdzība un sadraudzība tiek izlietota. Vai nesākam egoistiski izmantot draudzībā atvērtās sirdis? Neaizmirsīsim, ka arī mūsu draugiem ārzemēs ir sūri, grūti jāstrādā, lai nopelnītu savu dienišķo maizi. Un, ja viņi var palīdzēt, tad mums ir jānes pilna atbildība par to, cik godprātīgi šo palīdzību mēs izlietojam.
“BAPTISTU VĒSTNESIS” Nr.11 Novembris ’98

Šajā mājas lapā izmanto sīkdatnes (cookie). Piekrītot sīkdatņu izmantošanai (jāspiež – PIEKRĪTU), tiks nodrošināta tīmekļa vietnes optimāla darbība. Turpinot vietnes apskati, jūs piekrītat, ka izmantosim sīkdatnes jūsu ierīcē. Savu piekrišanu jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.
Nospiežot uz izvēlnes – ‘Nepiekrītu’ Jūs nevarēsiet pilnvērtīgi izmantot mūsu mājas lapas resursus, kā piemēram Google karte, YouTube video u.c.
Detalizēta informācija par mūsu privātuma politiku. Cookie policy