2. daļa, “Apzināties situāciju”
Būt baptistu draudzes loceklim
Šī apcerējuma mērķis nav iztirzāt kristīgās ticības mācību baptistu draudžu pārliecības gaismā, bet gribam sniegt tikai shematisku ieskatu tajos momentos, kas patiesībā veido mūsu garīgās pārliecības un piedzīvojumu plūsmu.
Bībele māca, dzīve to apliecina un pats cilvēks ir īstenība tam, ka „visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības” (Romiešiem 3:23). Es esmu grēcinieks un man ir vajadzīga piedošana – tā ir sākuma atziņa, kas cilvēku nogāž no paštaisnības augstumiem, sagrauj viņa labās domas pašam par sevi, liek ieraudzīt savu dzīvi pašreiz lejup vedošā ceļā. Tad rodās izpratne – man ir vajadzīgs Pestītājs, kas var man palīdzēt kļūt brīvam no grēka nastas un sastapt žēlīgo Dievu.
Cilvēks, īpaši gados jaunais cilvēks, bieži vien pārdzīvo dažādas smagas situācijas un problēmas savā dzīvē: viņš jūtas atstāts un nevienam nevajadzīgs, pievilts un pievīlies, bez draudzības un mīlestības, arī bez darba un pienākuma… Gados vecākie cilvēki ir piedzīvojuši krīzi savā ģimenes dzīve, zaudētas cerības, kas liktas uz bērniem, smagas slimības rada problēmas miesai un dvēselei… Un tādā situācijā meklē palīgu, draugu, sapratēju. Un, sastopoties ar ticīgiem cilvēkiem, bieži izmisuma pārņemtais cilvēks dzird padomu un aicinājumu: “Nāc pie Jēzus! Viņš būs tavs Draugs, tavs Palīgs, tavs Ārsts!” Un, patiesi, Jēzus tāds ir! Bet cilvēkam, kurš dzīvo bez Dieva, ir kāda lielāka problēma par vientulību, ģimenes krīzi vai slimību, un šī lielākā problēma ir grēks. Tāpēc vispirms dvēselei ir jāpiedzīvo atraisīšanu no grēka nastas, no grēcīguma apziņas un jāsastop Jēzu kā Pestītāju no grēka, lai tad Viņš būtu Draugs, Palīgs un Ārsts.
Sastapšanās ar Jēzu, tā mēs varētu raksturot visu to Dieva žēlastības darbu, ko Dievs ir darījis caur Jēzu Kristu, lai mēs kļūtu par laimīgiem Dieva bērniem.
Tā ir sastapšanās ar Jēzu Jaunajā Derībā, tā ir iepazīšanās ar Viņu tādu, kā Jaunā Derība mums to stāsta. Rakstot vēstuli galatiešiem, apustulis Pāvils runā par citu evanģēliju (1:6-9),tātad par kādu citu pestītāju un kungu. Apustuļa Pāvila akcents ir tas Jēzus, par kuru ir liecinājuši apustuļi un citi macekļi, kas paradījies arī vinam pašam. Un, lasot Jauno Derību, mēs ieraugam Jēzu Kristu šīs zemes gaitās darot Debesu Tēva prātu.
Tā ir sastapšanās ar Jēzu pie Golgātas krusta. Tur ir tā vieta, kur mēs ne tikai ieraugām Dieva mīlestību uz mums, bet arī pieņemam šo mīlestību. Un, ticot tam, ko Dievs ir darījis Jēzū Kristū mūsu atsvabināšanai no grēka nastas, mēs atzīstam Dieva taisnību, ka “Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības” (1.Jāņa 1:9). Šādā piedzīvojumā un pardzīvojumā savienojas vēsturiskais notikums ar grēcinieka aktuālo grēka nožēlu, un rezultātā Dieva mūžīgās mīlestības plāns un neatceļamās taisnības prasības iegūst savu atrisinājumu grēcinieka taisnošanā. Jo tā to grib Dievs. Grēcinieka daļa ir šo Dieva piedāvāto kārtību pieņemt. Tas notiek tad, kad grēcinieks ticībā uzskata Jēzu Kristu pie krusta Golgatā. Tagad Jēzus ir Pestītājs un Glābējs.
Tā ir sastapšanās ar Jēzu Viņa draudzē. Tā ir vide, kuru apustulis Pāvils nosaucis par Kristus miesu. Te mācās to garīgās dzīves īstenību, kas jāapliecina ikdienas pienākumos un attiecībās. Kristus draudze māca ieraudzīt un saprast Svēta Gara gaismu un vadību. Kristus draudzē veidojas garīgās kalpošanas iemaņas un sava līdzcilvēka izprašana. Kristus draudze atgādina Jēzus apsolījumu, ka Viņš ir ar Saviem ļaudīm ik dienas līdz pasaules galam (Mateja ev.28:20), tātad ticīgais cilvēks ik dienas ir Jēzus Kristus sekotājs, Viņa gribas piepildītajs, jo “Kungs ir Jēzus” (1. Vēstule korintiešiem 12:3). Un tas nozīmē, ka Jēzus nu ir Draugs, Palīgs, Ārsts, Ceļvedis. Ja Viņš vispirms ir Pestītājs un Glābējs.
Vai tā nu ir kāda pilnība, ko cilvēks būtu sasniedzis? Nē, tas ir Dieva žēlastības darbs pie cilvēka.
Tagad ir likts pamats tālākai gaitai, ko patiesi var saukt par ticības dzīvi. Nu cilvēks, kas ir piedzīvojis grēku piedošanu, kas ir piedzimis no augšienes, ir izvēles priekšā: ar kādiem ļaudīm es iešu kopā savu tālāko gaitu ticības dzīves ceļā? Vēsturē ne reizi vien ir bijušas kustības, kas sacījušas, ka ticīgais cilvēks var iztikt bez organizētas draudzes, bez dievkalpojumiem, bez baznīcas dzīves vadības. Bet šīs kustības allaž ir izveidojušas dziļus purvus, kuru peklēs ir gājuši bojā tūkstošiem ticīgo cilvēku. “Kur vadības trūkst, tur ļaudis nīkst,” to zināja jau gudrais Salamans, bet to bieži grib ignorēt pārgalvīgi ticīgie. Jautajums nav — vai pievienoties? Jautājums ir – kam pievienoties?
Un tas ir viens no baptistu draudžu galvenajiem principiem — katram cilvēkam ir tiesības pašam izvēlēties ticēt vai neticēt, ar kādiem ļaudīm kopā izteikt savu ticību vai neticību. Tas baptists, kuram jautātājs uzticēja savas dvēseles problēmas, protams, nevar norādīt uz citām konfesijām, jo baptistu draudze ir viņa garīgas mājas un baptisti ir viņa garīgās māsas un braļi. Baptists var norādīt uz Bībeles rādīto ceļu ticības dzīves turpināšanai un pats ar savu dzīvi būt aicinājums pievienoties baptistu draudzei. Taču lēmums* (*oriģināli – izšķiršanos) ir jāizdara katram ticības ceļa sācējam pašam.
Kādi ir tie notikumi, kas seko grēku piedošanas apziņai? Kā baptisti saprot ticības ceļa turpināšanu? Baptisti ir pārliecināti, ka pirmais solis ir saņemt bībelīgo pagremdi jeb kristību. “Kas tic un top kristīts, tas taps svēts, bet, kas netic, tas taps pazudināts.” (Marka ev. 16:16.) Ticības dzīvi saņēmušais (t.i., no augšienes piedzimušais) cilvēks nejautā: “Vai ir nepieciešami, ka liekos kristīties (resp., tieku bībelīgi pagremdēts)?” Cilvēks, kurš ir iesācis savu gaitu no tumsas gaismā, jauta, ka jautāja Etiopijas galminieks: “Lūk, ūdens, kas mani kavē kristīties?” (Apustuļu darbi 8:36) Tā nav pieaugušo cilvēku kristīšana (iepretī zīdaiņu kristīšanai). Tā ir ticīga cilvēka personīga izsķiršanās par sekošanu Jēzus priekšzīmei un Viņa pavēles izpildīšana.
Baptisti ir pārliecināti, ka bībelīgā pagremde tiek izdarīta kādas vietējās draudzes pilnvarā, tātad bībelīgi pagremdētais ir izteicis arī savu vēlēšanos pievienoties šai vietējai draudzei. Bībelīgi pagremdētais cilvēks kļūst vietējas draudzes loceklis, lai draudzes lokā realizētu savas Kristus draudzes locekļa pienākumus un tiesības. Pēc baptistu pārliecības draudzes loceklis nav tikai tas, kurš ir ierakstīts draudzes locekļu sarakstā, bet gan tas, kurš ir draudzes locekļu sarakstā un draudzes dzīves aktivitātēs.
Baptisti ir pārliecināti, ka grēku piedošanu saņēmušais un bībelīgi pagremdētais cilvēks turpina savu garīgo dzīvi tā, lai būtu par garīgu gaismu gan savā ģimenē un darbavietā, gan savā tuvākaja sabiedrībā un visā zemē. Tas prasa ticības dzīves garīgās cīņas īstenību, kur katrs ticīgais cilvēks savas dzīves realitāte Svēta Gara un Bībeles vārdu gaismā novērtē savu ejamo dzīves ceļu, darīto ikdienas darbu, paša rakstura veidošanos un attiecības ar līdzcilvēkiem. Tā ir svētdzive, kurā kārdināšanām tiek sacīts: “Nē!” un dievišķi patiesajam tiek sacīts: “Jā!”
Tātad nevis iestāties baptistu draudzē, bet gan piedzīvot Dieva pestījošo zēlastību, izšķirties par ticības dzīves turpināšanas ceļu un uz personīgas ticības liecības pamata tikt uzņemtam vietējā baptistu draudzē.
“BAPTISTU VĒSTNESIS” Nr.7 Jūlijs’98

Šajā mājas lapā izmanto sīkdatnes (cookie). Piekrītot sīkdatņu izmantošanai (jāspiež – PIEKRĪTU), tiks nodrošināta tīmekļa vietnes optimāla darbība. Turpinot vietnes apskati, jūs piekrītat, ka izmantosim sīkdatnes jūsu ierīcē. Savu piekrišanu jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.
Nospiežot uz izvēlnes – ‘Nepiekrītu’ Jūs nevarēsiet pilnvērtīgi izmantot mūsu mājas lapas resursus, kā piemēram Google karte, YouTube video u.c.
Detalizēta informācija par mūsu privātuma politiku. Cookie policy